Un šonakt atkal līst žilešu lietus
Un atkal kā vampīros dzenu sevī asākos mietus
Liekas vairāk nekas nav palicis naktīs pāri
Izņemot taktīs asins kāri ķidāt atmiņu panorāmu
Peld rāmi uz bīta bāri kā papīra laiviņas
Šeit sāpēm mirdzot blakām kā safīra daiviņas
Skaties rekur krāsojamā grāmata ņem mīļum
Tikai vairs nav palicis neviena te krāsainā zīmuļa
Pieradis pie vientulības kā Ridika hronikas
Piķa tumsā un vēl ar apgrieztu smaidu bļeģ kā Onyx
Ik reizi murgoju trakāk nekā nahuj Elm strītā
Un tad pamožoties aukstos sviedros ik rītu jā
Jau apnicis apmeklēt tās nolādētās slimnīcas
Liekas drīz tur izlaidīšu saknes kā stafs siltumnīcā
Tikai nevajag žēlot es zinu uz ko es parakstos
Ļaujot nogrimt katram laimes kuģim Schizo krastos
Esmu dzīvs skaties kā kāsēju starp padiem
Tikai esot kopā ar Tevi mani māzēja bez dragiem
Pirms es aizeju man vajag visu izlikt uz bīta
Salikt atmiņas burvīgā kaudzē un nospiest delete
Krīt no kokiem lapas negrasoties cerības dvest
Kā Tavas asaras toreiz lūdzot apsolīt nepamest
Nekad un es gadiem turēju solīto kā bruņinieks
Līdz pēdējam pat ja sirdī zobens un bruņas liegs
Simtiem reižu atgriežos sniegot pie tās starta līnijas
Piedzēries līdz kliņķim un zem treknām līnijām
Kā salauzt sirdi Tu esi labākā tajā sfērā
Pat ļautu vēlreiz par iespēju vēlreiz atgriezties skvērā
Kurā spērām pirmos soļus datums divdesmit pirmais
Grozi kā gribi bet es vienmēr Tev palikšu pirmais
Varbūt esmu tikai nolādēts šizīgs romantiķis
Stāvu Tavos krastos ribās ketepinors kabatā striķis