Un šonakt atkal līst žilešu lietus Un atkal kā vampīros dzenu sevī asākos mietus Liekas vairāk nekas nav palicis naktīs pāri Izņemot taktīs asins kāri ķidāt atmiņu panorāmu Peld rāmi uz bīta bāri kā papīra laiviņas Šeit sāpēm mirdzot blakām kā safīra daiviņas Skaties rekur krāsojamā grāmata ņem mīļum Tikai vairs nav palicis neviena te krāsainā zīmuļa Pieradis pie vientulības kā Ridika hronikas Piķa tumsā un vēl ar apgrieztu smaidu bļeģ kā Onyx Ik reizi murgoju trakāk nekā nahuj Elm strītā Un tad pamožoties aukstos sviedros ik rītu jā Jau apnicis apmeklēt tās nolādētās slimnīcas Liekas drīz tur izlaidīšu saknes kā stafs siltumnīcā Tikai nevajag žēlot es zinu uz ko es parakstos Ļaujot nogrimt katram laimes kuģim Schizo krastos Esmu dzīvs skaties kā kāsēju starp padiem Tikai esot kopā ar Tevi mani māzēja bez dragiem Pirms es aizeju man vajag visu izlikt uz bīta Salikt atmiņas burvīgā kaudzē un nospiest delete Krīt no kokiem lapas negrasoties cerības dvest Kā Tavas asaras toreiz lūdzot apsolīt nepamest Nekad un es gadiem turēju solīto kā bruņinieks Līdz pēdējam pat ja sirdī zobens un bruņas liegs Simtiem reižu atgriežos sniegot pie tās starta līnijas Piedzēries līdz kliņķim un zem treknām līnijām Kā salauzt sirdi Tu esi labākā tajā sfērā Pat ļautu vēlreiz par iespēju vēlreiz atgriezties skvērā Kurā spērām pirmos soļus datums divdesmit pirmais Grozi kā gribi bet es vienmēr Tev palikšu pirmais Varbūt esmu tikai nolādēts šizīgs romantiķis Stāvu Tavos krastos ribās ketepinors kabatā striķis