[1.pants]
Skarba nakts un vēji nēsā līdzi
Baltos palagos tīts, satikšanās drīz
Ko tu mīz garām podam? Kas, tu neredzi, tās ir marmora flīzes, johaidī!
Es it kā zinu, kurā vietā uzmanīgam jābūt
Tur rodas pārpratumu pilnas sarunas
Varētu aizmirst karu
Tad es dzīvotu mirkļos, tādos, kā līnijās
Bet viņi zeltu uzvilka pirkstos un uz vietas mīdījās
Bet tie taču tikai utopijas pazinēji
Uz brīdi padzinēji
Nelej manā traukā savus sapņus
Vācies laukā! Tur pa stadionu tavējie jau riņķo apļus
[piedz.]
Ak, tu mana akmens fortūna!
Alkoholā grima Rīga, kad tīru briljanta kaklarotu ūdenī
Un tad es atcerējos nevietu
Un tad es teicu: „Lūdzu ielejiet!”
[2.pants]
Slīdu garām kvartālam, kur kādreiz aizsēdējāmies
Kā sak, „paņemsim pa alam!”
Līdz vēlai tumsai lielus plānus kalām
Tagad katrs savā pasaules malā
Virs ūdens turamies, no kļūdām mācamies
Katras beigas ir kaut kā jauna sākums
Lai arī kā būtu gājis mums
Bez orģijām, bez stratēģijām
Un, liekas, vienmēr mēs tādi bijām
Boja dažreiz savos ūdeņos kā pirāti
Baidīties te nav no kā
Tikai muļķi tēlos lielus bosus mazā pagalmā
Sēdēt pagrabā un spriest par pasauli?
Nomierinies, apsēdies, atver logu, ielaid saules gaismu
Ievelc plaušā gaisu
Nāc, ieliešu tev ceļakājai, priekā!
Laiks tāpat te visu noliks savā vietā
[piedz.]
Ak, tu mana akmens fortūna!
Alkoholā grima Rīga, kad tīru briljanta kaklarotu ūdenī
Un tad es atcerējos nevietu
Un tad es teicu: „Lūdzu ielejiet!”