[1.pants] Skarba nakts un vēji nēsā līdzi Baltos palagos tīts, satikšanās drīz Ko tu mīz garām podam? Kas, tu neredzi, tās ir marmora flīzes, johaidī! Es it kā zinu, kurā vietā uzmanīgam jābūt Tur rodas pārpratumu pilnas sarunas Varētu aizmirst karu Tad es dzīvotu mirkļos, tādos, kā līnijās Bet viņi zeltu uzvilka pirkstos un uz vietas mīdījās Bet tie taču tikai utopijas pazinēji Uz brīdi padzinēji Nelej manā traukā savus sapņus Vācies laukā! Tur pa stadionu tavējie jau riņķo apļus [piedz.] Ak, tu mana akmens fortūna! Alkoholā grima Rīga, kad tīru briljanta kaklarotu ūdenī Un tad es atcerējos nevietu Un tad es teicu: „Lūdzu ielejiet!” [2.pants] Slīdu garām kvartālam, kur kādreiz aizsēdējāmies Kā sak, „paņemsim pa alam!” Līdz vēlai tumsai lielus plānus kalām Tagad katrs savā pasaules malā Virs ūdens turamies, no kļūdām mācamies Katras beigas ir kaut kā jauna sākums Lai arī kā būtu gājis mums Bez orģijām, bez stratēģijām Un, liekas, vienmēr mēs tādi bijām Boja dažreiz savos ūdeņos kā pirāti Baidīties te nav no kā Tikai muļķi tēlos lielus bosus mazā pagalmā Sēdēt pagrabā un spriest par pasauli? Nomierinies, apsēdies, atver logu, ielaid saules gaismu Ievelc plaušā gaisu Nāc, ieliešu tev ceļakājai, priekā! Laiks tāpat te visu noliks savā vietā [piedz.] Ak, tu mana akmens fortūna! Alkoholā grima Rīga, kad tīru briljanta kaklarotu ūdenī Un tad es atcerējos nevietu Un tad es teicu: „Lūdzu ielejiet!”