TrakaMelodija - Aizmirst visu lyrics

Šamans: Tumša, sasmakusi nepazīšana – manas drānas Laiks nav apstājies, bet, acīs skatoties, mānas Es pirmais novēršu savu skatienu, kur Tu biji? Mulsi klusē jau divdesmito gadu Slēpies aiz sirmiem matiem, gaidot labu Līdz kurienei tā sniedzas? Abu bezgalīgā gaidīšana liedz Atstāt lietus straumē nemirstošas pēdas Bet rīts tiks apzeltīts jau šodien Lai jau, akla ticības mēdas Vētras neaizies pašas, klau Caur aizbultētiem logiem Pašu saindētās istabās Jā, mēs esam vainīgi nelaimēs, kas pēc tik izdomātām izskatās Kur iedvesma pacietība būs Lai izredzētie aizmirst sevi, šī pasaule ir mūsu! Vai.. a varbūt sabiedrībai pieder Tavs prāts kā sveces pūst Nāc līdz' ugunij, kas spožā gaismā gaist Atbrīvoties no ienaidnieka – garāmgājēja, saindēta gaisa Zagti roka**piedieni kaist Tiem, kas melu peļķēs stāvēja, mani mākoņos cēla Nolādētie jēl! Un lepnums iespieda sakrustotās rokas aizspriedumu kabatās Vēl.. pārāk daudz miltos pūderētu seju, viltu Es rakstu dzeju! Vieglu smilti Tavām pūlēm saprast ieslodzīto sapņus Kur smiekli atsitās pret polsterētām sienām Un varbūt ar'? Naktis ir par garu Kad tās katodstaru lampas gaismā atkārtojas Es gribu Izjaukt sevī mašīnu Un vairs nestāvēt pa vidu, blakus “vai” Starp “būt un nebūt”, lai Izprastu dārgāko, kas pieder tikai pretrunām un dzīvo manī Kam nav vairs spēka pagriezt vaigu Un vai vajag? Turpat aiz bērnības sienas, tumsā mani gaida Laid, zini es netaustos, bet eju ar smaidu sadedzināt lielo pasauli Un nekad neatcerēties vairs tās vārdu Bailes pakustēties, dienas raud Lepojos esam, kaut Es redzu nesapratni tavās acīs Bet manis nav, ja kāds ar' prasīs Es vēlos aizmirst visu, jau Bailes pakustēties, dienas raud Lepojos esam, kaut Es redzu nesapratni tavās acīs Bet manis nav, ja kāds ar' prasīs Es vēlos aizmirst visu, jau Skutelis: Viens grams izstieptas laimes snauž uz galda un krāc Zaļas acis kā lapas. Mati tumši kā nakts Visas pārējās detaļas protu uzgleznot pats Bet Tu pamosties viena, manis tur nav Sirdī: manām aizdomām ir aizdomīgs pamats Tagad uz pleca sēž krauklis. Lido debesīs vanags Vēl viena zīme no Dieva vai arī Nelabā lamatas Divas puses ir visam un tā ir medaļas samaksa Prāts ir sajucis manī Un kāds to sajuta arī, un pēkšņi pazuda palīgi Akls dēmons uz kājām, bet Es to paguvu padzīt Aptumsums acīs un dienās zaudēto atguvu naktīs Varbūt laiks dziedēs kā burvis; atkal nāk murgi Dakter, Es vēlos būt “mājās” kā divi “ā” burti Tālākam ceļam biļete neder Prātā ir filmiņa un bildes ir šedevri Vēlējos lidot virs jumtiem un lai ir nepiespiests prāts Jā, dzīve ir ciešanas, bet Es neciešu sāpes Par Tevi domāju Es tik ļoti bieži un daudz Ka vairs nezinu, vai Tu esi mana sieva vai mauka Tev patīk Blondā nāsīs un piestāv glītāks partners Kam patīk Merī Džeina it kā viņš būtu Pīters Parkers Es nezinu, kā tas tika panākts Un kāds tam bija pamats, bet prāts man lika lamatas Un vēlējos būt tikvien kā koks Tavā nāsī Seja uzglezno smaidu. Vēlos būt hašs Tavā kāsī Bet manis nav, un Tu to ļāvi Es ātrāk nomiršu, nekā Tu sagaidīsi manu nāvi Vientuļākais sava ķermeņa ego Bailes pakustēties, dienas raud Lepojos esam, kaut Es redzu nesapratni tavās acīs Bet manis nav, ja kāds ar' prasīs Es vēlos aizmirst visu, jau Bailes pakustēties, dienas raud Lepojos esam, kaut Es redzu nesapratni tavās acīs Bet manis nav, ja kāds ar' prasīs Es vēlos aizmirst visu, jau