Kontraflovs - Lopkautuve lyrics

[Bīta autors: InterMeco] [1. pants: Emu] Kāds atceļ paskālus, tāpatās pie celiņiem bez spiediena Jo no deviņiem līdz pieciem (11) tiem neliekas, ka pie viena Pie tiem uzvalkiem tiek piesietas Kolumbijas šlipses Un šī ir lopkautuve, bet kā te var būt Vonnegūts pie miķa? Tici, ja es būtu cits, es būtu es pats, jo visas jūtas kā štats Nevar būt kļūdas uz lapas Te var plūst skrūves, ne naglas – kakls, aknas ir eņģes Katrs sapnis ir bende, ja pie tā mērķa guļ, un Piekās mērķus tu. Plus liekas, ka maz palicis laika Pat, neejot dekrētā, mēs papisām laikus Lai gan tu nereti arī to neredzi acīs, ko nespēja darīt Man te spēja prasīt. Ka nedzeršu parīt, es teicu... ( -Pardon?) Es to neteicu nekad! Un nez vai es būšu uz zara, jo tā nelaime ir, kad Man apkārt tikai dendrofili, kas pišās ar koku Tad Emu likās tik prom no urbāna plenēra Devās uz Urānu un Venēru ar acīm tā kā Lenona brilles Kad pats method`u tin, bet domas atgriezās kailas Kā tām nedotu vilkt [2. pants: Van Semial] No plānotāja nenovērst savu skatu, bet Man vajag pāļus, jo diez vai celšos es pats, ja es Nebūšu bijis zemē kā E, tāds nejūtīgs uz nedēļu Ar pudeli paverot acis te kā prelūdiju ellei Bet Emu zina, ka es nebēgu, tikai māsai nerūp meitu dzīves Vecākiem bez maz vai delīrijs, tas nemēdza tā būt vakar Bet labāk nebūs rīt, ja negrūdīšu, vien cerēšu Kamēr man sasien kedu striķus, tie, kam freona sirdis Tie, kam krūtīs neolīts, tie nejēdz ne sūda – Es esmu tik ļoti stiprāks, redzu visu apkārt kā no stiklotas istabas Kuce izlika bērnus, es izliku sirdi, jo prieks taču neko nemaksā Jā, arī piķi par īri, kad tagad visi stipri par spīti Un tā kā džigiti uz zirga, kaut uz iztikas min., Un arī man, kaut blakus ir biedri un draugi, es eju viens Un man ir tieši tik daudz spēka, lai augtu, līdz skatītu Dievu no augšas! [3. pants: InterMeco] Es redzēju mērķus, bet sliktās ziņas sākas Ar „bet” kā mobīlis, redz kā nobijos no „ne” Nodzīvojis te, gadi mācēs nīst dzīves pa vienai Jāzina tik` - sapņi nāk pēc brīvības kā iela Norāvies no ķēdes, pirmais dēls ir pēdējais, ko redzi Bet ne jau nevēlēšanās , tā ir maize smērēta, ko ēst Es tikai tērēju sevi! Ar katru tukšo dienu kā pirksts nogriezts Šķiet, ka viss, ko darīju savā labā, palieku dzīvs šodien Un tā nevar būt kļūda, neviens nav diktējis ikdienu Bet kad noraušu sev ādu, kurš mani mīlēs ik dienu? (Kas tev aiz ādas, Meco?) – Viss kā parasti, tikai Saplēsu pudeles, lai asāka dzīve – tas mani padara stiprāku Mani maz rausta, ka citiem piš mana dzīve Bet tā nav mauka, jo tikai pēc izskata brīva Puika redzēja, kā citi dzer, citi redz, kā Meco dzer Paniko nu! Par maz sev uzticos – kā lai dari to tu?!