Ielas vidū guļ kāds vīrs.
Tu garām tam ej,
Tev ir vienaldzīgs skats.
Man ir žēl, ka garām Tev ies
Kad Tu gulēsi pats.
Akmens mīl stiprāk kā Tu
Šo dziesmu pat vējš nodziedātu.
Un tomēr, izbirst stikli,
Kad akmens to skar,
Bet Tu kluss
Troksnis sit no kājām;
Nervi trīc,
Bet Tu esi kluss.
Vai Tevi nespēj traucēt rudens?
Tevi nespēj traucēt nekas.
Tu stāsti, mana krāsa dominē par maz,
Vismaz
Ir tik daudz laba redzēts, dzirdēts, izjusts,
Bet akmens mīl stiprāk kā tu,
Šo dziesmu pat vējš nodziedātu.