Jānim bij' divdesmit viens, viņš bija pilnīgi viens
Dzīvoja noslēgtu dzīvi uz Dzirnavu ielas
Gāja uz darbu bez prieka, šķērsojot parkus un ietves
Atgriezās vēlu, jau krietni pēc tam, kad laternas iedegtas
Draugu nebija, paziņu arī
Komunicēšanai viņš nebija radīts
Vientuļas brīvdienas vienmēr bij' brīdis, kad
Pārdomāt dzīvi un to, kas ir īsti kas
Un kādu dienu šaubu nebija vairs
Un kādu dienu viņam viss bija skaidrs:
„Pasauli vada kāda slepena biedrība…
Cilvēku apziņas tā maina pēc iegribas.”
Viņam ir apnicis tas: izspēlēt ikdienas farsu
Un viņiem būt kā uz plaukstas
Caur kamerām uz viņu skatās ķirzaku acis
Pasaules kārtību viņš atmaskos pats
Ne viss ir tā, kā izskatās
Mesijas masku visbiežāk pielaiko melis
Ne viss ir tā, kā izskatās
Notiks tas, ko ļausi, lai notiek ar Tevi
Ne viss ir tā, kā izskatās
Mesijas masku visbiežāk pielaiko melis
Ne viss ir tā, kā izskatās
Ne viss ir tā, kā izskatās
Pagāja gads, un Jānis vairs nav nezināms
Tagad Jānis vada ikvakara seminārus:
„Illuminati un es”, „Kā sagraut masonu templi?”
Izpirktas biļetes. Ļaudis šķiras no pensijām
Un no algām. Jānis šancē uz urrā:
Blogs netā, divas grāmatas, glancēti žurnāli…
Jānis ir slavens kā Lavents
Uzcēla māju pie jūras, nopirka tavernu
Bet, kad līst pirms dardedzes lietus
Viņš paliek noslēgts un atceras dienas
Kas bija tad, kad viņš vēl bija bez pieredzes
Par to, kā kontrolē domas un viedokļus
Atņemt spriestspēju ir lielākā zādzība
Viņa pienākums – trāpīgi raisīt cilvēkos pārbīli
Viņš to apzinās un seko šai mācībai
Viņš ir jaunā pasaules kārtībā
Ne viss ir tā, kā izskatās
Mesijas masku visbiežāk pielaiko melis
Ne viss ir tā, kā izskatās
Notiks tas, ko ļausi, lai notiek ar Tevi
Ne viss ir tā, kā izskatās
Mesijas masku visbiežāk pielaiko melis
Ne viss ir tā, kā izskatās
Ne viss ir tā, kā izskatās