[1. pants]
Viss sākās ar burtiem uz tukšas lapas laukuma
Es skrēju lielā ātrumā, līdz apstājos pie jautājuma:
„Uz kurieni tad ved šis ceļš?” un sapratu
Jo dziļāk brauc, jo grūtāk izkļūt laukā
Ja paņemšu kaut ko vienu, tikšu klāt daudz kam
Es, kā dullais Dauka, nemierīgs mans stāsts
Iekšā skaļi kliedz, un tad viņš klusē
Es varu iznākt ārpusē, bet nevaru pārrauties uz pusēm
Ja gribi redzēt sevi, paskaties uz tiem, ar ko tu tusē
Pārmetu pāri sētai pāris savus aizspriedumus
Tu nāc ar mums? laipni lūdzu!
Mēs šodien pieduramies blūzam
Lai vieno, nevis šķir šī mūzika
Lai iedvesmo un parāda no mēsliem izeju
Nevis sagruzī un velk uz leju
Esmu blakus tev, mēs varētu būt sabiedrotie
Kā bungas, kā basi, caur dziesmu savienotie
[piedz. Andis Grīva]
Es atveru acis, lai redzētu, kur esmu atnācis
Vienā rokā mūzika, otrā – stāsti
Lai tu neaizmirsti, neaizmirsti
Kas mēs esam
[2. pants]
Ne vienmēr galvenais ir tas, ko tu domā par citiem
Vai, ko citi domā par tevi
Svarīgāk ir apzināties, ko tu pats dari
Un vai tu dari arī, vai tikai runā gari
Šodien plāties, rīt jau attopies pie slēgtiem vārtiem
Es mainu noteikumus, lai nebūtu jāpiedzīvo slikts nobeigums
Pēc kara visi vienmēr gudri
Un vakardiena šodien citādāk izskatās
Galvenais, nepagriez muguru
Ir lietas lielākas, un dabūsi visu dubultā kā pienākas
Sistēma ir aizdegusies, atnesiet ledu
Mana fortūna mani ved
Bet dvēsele prasa ko vairāk
Tā nasta, kas jānes laikā, kad pasaule mainās
Es nāku ar labām ziņām šodien
Pat ja dzīve neprasot uz ceļiem noliek
Godīgi vai negodīgi, te katrs savu versiju redz
Cilvēki paliek cilvēki
Dzīvo savas dīvainās dienas uz dīvāna
Es tikmēr spiežu pedāli grīdā
Un, varbūt rīt jau, peldēsimies Nīlā
Vai dzersim vīnu Ķīnā
[piedz. Andis Grīva]
Es atveru acis, lai redzētu, kur esmu atnācis
Vienā rokā mūzika, otrā – stāsti
Lai tu neaizmirsti, neaizmirsti
Kas mēs esam