Lopiem tik vēlīgu mani kā sīkumu
Ūdeņi aiznes gar krastmalas līkumu
Ai, kā sirds saimniekam līksmībā kratījās,
Kad manā augšanā ilgi viņš skatījās
Saņemot jūlija tveici un sausumu,
Vezumi pazuda manī ar gausumu
Tagad vēl savu es atminos krāvēju
Pļavā uz paugura ilgi es stāvēju
Tiem nu tik vēlīgu mani kā sīkumu
Ūdeņi aiznes gar krastmalas līkumu
Gani, kas lopus še vasarā ganīsiet
Pieminiet mani, ja vietu šo manīsiet
Ozols vecs vēroja pieri tik krokainu
Vēderu manējo lielu un spokainu
Kūtīs reiz lopiņi saņems kā svētdienu
Zāļu un ziedlapu garšīgo ēdienu
Ak, tik vēlīgu ūdeņi nes
Mani kaut kur kā sīkumu
Gani, kas te rīt ganīsiet
Pieminiet mani, mani pieminiet
Tiem nu tik vēlīgu mani kā sīkumu
Ūdeņi aiznes gar krastmalas līkumu
Gani, kas lopus še vasarā ganīsiet
Pieminiet mani, ja vietu šo manīsiet
Tiem nu tik vēlīgu mani kā sīkumu
Ūdeņi aiznes gar krastmalas līkumu
Gani, kas lopus še vasarā ganīsiet
Pieminiet mani, ja vietu šo manīsiet