Egle saka čiekuram:
Dēls, nedod sevi vāveram!
Tad pēc dažiem sāpju mirkļiem,
Nebūs Tev vairs nākotnes
Var jau, dēls, ar kamanām
Braukt uz spožām istabām
Raibam jāstāv būs kā klaunam,
Pēc tam atļaus nomirt jaunam
Bet kurš gan mūsu mežā galvenais?
Mēs skaidri zinām - čiekurs egles dēls.
Bet nevis kaut kāds lācis spalvainais,
Ne rudā lapsa, pelēks vilks.
Labāk tomēr palikt mežā,
Kur tās meitenes ar zēniem
Visi rokās sadosies,
Un ap stumbru apkārt ies.
Tad tu vēl pēc gadiem simtiem,
Varbūt pat pēc tūkstošiem,
Teiksi savam čiekuram:
Dēls, nedod sevi vāveram!
Bet kurš gan mūsu mežā galvenais?
Mēs skaidri zinām - čiekurs egles dēls.
Bet nevis kaut kāds lācis spalvainais,
Ne rudā lapsa, pelēks vilks.
Bet kurš gan mūsu mežā galvenais?
Mēs skaidri zinām - čiekurs egles dēls.
Bet nevis kaut kāds lācis spalvainais,
Ne rudā lapsa, pelēks vilks.