Tu zini kā ir tad, kad sevi ienīst
Acis piesārtušas, āda uz pieres ieplīst
Padarītais darbs neliek sevi cienīt
Viss mierīgi, ja kabatā ir pāris vienības
Tā laiks paiet ātri, paliek mazāk prāta
Ja bija lieli plāni, maz kas paliek pāri
Drūmā ikdiena pazīstama ikvienam
Kas tavas smadzenes pakļauj smagam pisienam
Es vēlos izrauties un tālu pazust
Es vēlos izkulties, viss tumšs kā mazuts
Viss nav tik vienkārši kā izskatās no malas
Mēs visi slepus esam meļi un kidalas
Ja spēj to atzīt, tu kļūsti labāks
Kas ir mans ar mani nāks līdzi kapā
Kas zin labāk tēmu, lai nāk un pastāsta
Priekš muļķiem laimi tirgo pakās
Alkohols un cigaretes vairs nepalīdz
Sāk uzmākties domas, kādēļ vēl esmu dzīvs
Kādēļ netīk tas, ko rāda pa TV
Kādēļ izdzirdot bītu, mani smērē
Kādēļ viss ir tieši tā un nevis citādi
Kādēļ viss ko saki tu ir tikai citāti
Kāds teica man, ka viss ir relatīvs
Mani nogurdina pat saulains rīts
Tie, kas man bija tuvi, tagad ir citur
Manā pilsētā mitrums ir visur
Ieskaidroju sev, ka viss labi būs
Ilūzijas būvētas no ledus kūst
Šeit idejām nav formas un pamata
Tukšums ir norma priekš kabatas
Jau par vēlu skaitīt tēvreizi
Esmu nonācis ellē vēlreiz