[1.pants]
Man patīk svētdienas, jo tās ir klusas
Skaļās gan man tā, ne visai, tās modina manī dusmas
Šis miers lai ir kā vārds, kas iekalts granītā
Veltīts katram liktenim, laika samītam
Līdz galam nepamanītam, padarīta darba sajūta kā ielāps dvēselei
Lai dzirdēt var kā mēs te ejam, augšā, lejā
Nav svarīgi, cik tālu dzīvo tu
Ja vajadzēs sapratīsi, ja gribēsi, atradīsi
Kas nemeklē, tas neatrod
Un skaidrs, ka repošana man ir dabas dota
Tāpat kā Purvītim ota, raganām slota
Dabiskā kārtība kā putniem lidot, riteņiem ripot
Tu mani redzi tieši tik, cik es tev ļauju
Jo man nepatīk, kad uz muguras spļauj
Nepārproti! Es negribu tevi gruzīt, draugs
Es tikai vēlos, lai tu uzzini, kas mūsu pusē jauns
Klusībā dziedu serenādi, dzeru limonādi, kurai pietiekoši grādi
Pazeme par dziļu, debesis par tālu
Es kaut kur pa vidu stāvu, ceļā uz savu laimīgo salu
[piedz.] x2
Šitās tēmas nav ne prātīgas, ne ekstrēmas
Bet šitās tēmas esmu lēmis stāstīt tev
Vienam jākāpj tiltā prasīt eklērus
Citam paslīd garām šitas viss kā beztēma
[2.pants]
Un es jau esmu tikai daļa no tā visa
Tāpēc tikai daļēji piekrītu tam visam
Kur mēs ejam? Ko mēs risinam?
Bet, par spīti visam, es esmu Bush
Es rakstu tekstus, kamēr sētā rej kāds reksis
Viss ir labi, kamēr atceries, kur ej, kas tu esi un par ko tad ir tavs stāsts
Par smaidiem gaidītiem, par sapņiem laimīgiem, par skaistām ainavām bez vaimanām
Pasaulē, kur naida nav
Par svinībām ar sliktām beigām
Par bēdām, liekulībām, ļaudīm, kas aizskrien steigā
Par manām, tavām sāpēm neizteiktām
Dziesmām aizmirstām un nepabeigtām
Bet varbūt kādu dienu atradīšu skaidrojumu visam tam
No jūras izskalotām pudelēm
Bet varbūt kļūšu es kā grūti aizsniedzami plaukti
Visdrīzāk nē, ne jau pirmais gads ar pīpi uz jumta
Galvas augšā, par ko mums skumt
[piedz.] x2
Šitās tēmas nav ne prātīgas, ne ekstrēmas
Bet šitās tēmas esmu lēmis stāstīt tev
Vienam jākāpj tiltā prasīt eklērus
Citam paslīd garām šitas viss kā beztēma