Es redzu vecāku aizmirstu bērnu
Viņš ir salijis, un pilsētas drēgnums
Viņa pirkstiņus ir savilcis dūrē
Viņš stāv uz Avotu un Matīsa stūra
Pilsēta šovakar smaržo pēc svešuma
Neonu gaismās izgaismots preču nams
Cilvēku ēnas uz betona zemes
Neviens to neredz, bet peļķēs neatspīd debess
Viņš fiksē esības šausmas
Pārvarot šaubas, siltums saspiedies plaukstās
Viņš ir aizmirsts, pamests un atstāts
Un iepazīst pilsētas sastāvu
Es stāvu ielas pretējā pusē
Nevaru uzspēt viņu uzrunāt, bet tā būtu pusbēda –
Viņā redzu sevi bez Tevis
Viņā redzu sevi bez Tevis